Suņu apmācība pēdējos gados ir būtiski mainījusies. Ja agrāk dominēja pieeja, kurā uzvedība tika koriģēta ar balsi, fizisku sodu vai pavadas rāvieniem, tad mūsdienās arvien vairāk speciālistu un saimnieku izvēlas pozitīvās pastiprināšanas metodes. Šī pieeja ir saudzīgāka, efektīvāka un stiprina saikni starp suni un cilvēku. Taču ko tieši nozīmē “pozitīvā pastiprināšana”, un kāpēc sodīšana nereti dod pretēju efektu?
Kas ir pozitīvā pastiprināšana?
Pozitīvā pastiprināšana (angliski: positive reinforcement) ir metode, kurā suns saņem atlīdzību par vēlamu uzvedību. Tas var būt kārums, rotaļlieta, uzslava vai pat vienkārši iespēja paskriet vai paspēlēties. Mērķis ir nostiprināt to uzvedību, kuru vēlamies atkārtoti redzēt.
Piemēram: ja suns apsēžas pēc komandas “sēdi”, un saņem gardumu – viņš saprot, ka šāda rīcība ir izdevīga, un to atkārtos nākotnē. Šādā veidā suns iemācās, ko no viņa sagaida, un darīt to ar prieku, nevis baiļu dēļ.
Kāpēc sodīšana bieži nestrādā (vai pat kaitē)
Sodīšana – vai tā būtu kliegšana, rāviens ar pavadu, pirksta kratīšana vai pat fizisks trieciens – reti sniedz ilgtspējīgus rezultātus. Iemesli tam ir vairāki:
- Suns nesaprot, par ko tiek sodīts. Īpaši, ja sods tiek piemērots pēc uzvedības, nevis tās laikā. Tas var radīt apjukumu un bailes, nevis mācīšanos.
- Bailes aizstāj uzticēšanos. Suns var sākt baidīties no saimnieka vai situācijām, kas asociējas ar sodu, kas izjauc emocionālo saikni.
- Sods nestrādā kā mācību instruments. Tā vietā, lai iemācītu, ko darīt, tas tikai norāda, ko nedarīt. Suns paliek bez alternatīvas uzvedības modeļa.
- Palielinās stresa līmenis. Stress var izraisīt destruktīvu uzvedību, agresiju vai izvairīšanos.
Lai gan sods var īslaicīgi pārtraukt nevēlamu rīcību, tas nerisina tās cēloni un nemāca labāku uzvedību.
Praktiski piemēri pozitīvai apmācībai
Lūk, daži ikdienas piemēri, kā pozitīvā pastiprināšana darbojas praksē:
- Lēkāšana virsū cilvēkiem: Tā vietā, lai bārtu suni par lēkāšanu, pasaki “sēdi” un atalgo, kad viņš nomierinās. Laika gaitā viņš sapratīs, ka sēdēšana atnes uzmanību – nevis lēkāšana.
- Riešana pie durvīm: Apmāci komandu “klusu” un atalgo, kad viņš reaģē. Nevis kliedz pretī, kas suni var tikai vēl vairāk satraukt.
- Pavadas vilkšana: Kad suns sāk vilkt, apstājies. Tiklīdz pavada atslābst – turpini ceļu. Suns sapratīs, ka pie vaļīgas pavadas viņš var iet uz priekšu.
Visās šajās situācijās tiek izmantota konsekvence un atlīdzība par pareizo izvēli.
Kādas kļūdas jāizvairās, izmantojot pozitīvo pieeju?
Lai arī pozitīvā pastiprināšana ir saudzīga metode, arī šeit jāievēro dažas svarīgas lietas:
- Nepareizs atlīdzības laiks. Atlīdzība jāsniedz uzreiz pēc vēlamās uzvedības. Ja paiet dažas sekundes, suns var to nesaistīt ar savu rīcību.
- Atlīdzība par nejaušu uzvedību. Piemēram, ja atalgo suni, kamēr viņš rej vai skraida apkārt, viņš var domāt, ka tāda uzvedība ir pareiza.
- Nepastāvība treniņos. Ja šodien saki “sēdi” un atalgo, bet rīt ignorē to pašu uzvedību, suns būs apmulsis.
- Pārāk lielas cerības. Katrs suns mācās savā tempā. Dažiem nepieciešams vairāk laika, un tas ir normāli.
